Bez attāluma un bez soļiem, bez soļu skaļuma pie mums var atnākt dzeja. Novembra nogalē - decembra sākumā Preiļu 1.pamatskolā bez attāluma bijām kopā ar dzejnieku O. Vācieti un viņa dzeju.

Cilvēku nevar iemācīt mīlēt dzeju. Arī piespiest nevar. Aizliegt arī nevar.  Ar literāro pasākumu nedēļu, veltītu Ojāram Vācietim,  vēlējāmies ne tikai ieskatīties dzejnieka dzīves lappusēs un daiļradē, bet arī panākt, lai dzejas dvēseles nospiedumi paliktu audzēkņu dvēselēs, prātos, atmiņā bez soļu skaļuma.

                Literārā nedēļa „Pie visa, kā eju, es eju kājām” sākās ar dzejas rītu 8.-9. klasē. Zēni runāja dzeju par O.Vācieša mīlestību pret Gauju un Gaujienu, par mīlestības pilnu bērnišķīgo ielu, par Rīgas veco jumtu, par to, ka dzejniekam sāpēja ne viss, bet galvenais – tikko vēju atkailināta zeme un ideāla Augstais Baltais Logs, un karš, un meitene tur, uz autobusa pēdējā sēdekļa. Un sāp sniegs Budapeštā un Angolā, un pūtvējiņi, un viss, kas mums neiet. Un tic, viņš vienmēr ticēja. Labāk šaubīdamies kaut kam ticēja, nekā nešaubīdamies nekam.

                Kaut arī „zem mīļoto logiem nedzied himnas”, meitenes dziedāja… dziedāja par mīlestību, par to, ka tālumam cilvēku attiecībās nav nozīmes, ” tu man nodziedi, viss vienalga, no kurienes, es tik tuvu tev esmu, ka noteikti dzirdēšu”.                

                Ojāra Vācieša dzejas jampadracis bija paslēpies 5. un 6. klases audzēkņu kabatās.  Tika izrunāti zili brīnumi, sacerētas dzejoļu izskaņas, ieskatījāmies dzejnieka bērnības lappusēs, kopā zīmējām. Uzzinājām, kāpēc olai ir čaumala un kāpēc krūze plīst. Nonācām pie secinājuma, ka vislabākais vērtējums ir 10, bet visvairāk žēl ir divnieka, jo to negrib neviens. Bija jautri! Ar dziesmu „Čiekuri” (O.Vācieša teksts) izskanēja pasākums. Katrs saņēma savu čiekuriņu, kurš atgādinās gan to, ka tuvojas Ziemassvētki, gan Ojāra Vācieša dzejas jampadraci.

                Visus iepriecināja ar savu radošumu 7. klašu izstāde „Ojāra Vācieša iniciāļu spēks”. Filozofēšana literatūras stundās ar dzejisku pieskaņu „Deviņas gaismas stundas” jeb saruna ar O.Vācieti notika arī 8.-9. klasei, kas izsauca diskusiju :”Ko gan darīt atlikušajās piecpadsmit tumsas stundās?”

                „Par mūžu mūžos palikšanu mēs parunāsim citu reizi”, bet to, ka Ojārs Vācietis redzēja pasauli citādāku, saprata mūsu literārās nedēļas, veltītas dzejniekam, interesenti.  Caur dzejas rindām saklausījām, ka viņš gāja augšup pret dzīves straumi un lēca pāri sabiedrībā pieņemtajiem domu un uzskatu aizsprostiem. Kā pārjūtīgs seismogrāfs viņš reaģēja uz visu notiekošo, brīdinot mūs, lasītājus. Viņam bija liels talants.

                Šī pasaule, redzamā un neredzamā, stāv aiz katra Ojāra Vācieša dzejas krājuma. Var būt, ka, paturot to prātā, mēs būsim vairāk atvērti un saprotoši, uzminēsim zemteksta traģiku un uztversim valodas burvību. Un pēkšņi ieraudzīsim …dzejnieka un savu…dvēseles nospiedumu.

Preiļu 1.pamatskolas latviešu valodas un literatūras metodikā komisija